Pirms nedēļas Leipcigā noslēdzās ļoti vērienīgs Šostakoviča mūzikas festivāls. Viens no galvenajiem tā idejas autoriem un māksliniekiem bija Andris Nelsons, kurš no 15. maija līdz 1. jūnijam diriģēja Bostonas simfonisko, Leipcigas Gewandhaus un Festivāla orķestri, atskaņojot ne tikai komponista simfonijas un koncertus, bet arī operu "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta". Tā bija pirmā reize, kad jelkāds Gewandhaus orķestra mākslinieciskais vadītājs diriģēja Leipcigas operā. Šis notikums mums bija iezīmīgs arī ar to, ka operas titullomu - Lēdiju Makbetu - dziedāja Kristīne Opolais. Recenzijā viņi tika nosaukti par muzikālo sapņu pāri. Atsauksmes par festivāla gaitu apkopojusi Gunda Vaivode.

Šoreiz piedāvājam iespēja noklausīties plašāku Gundas Vaivodes sarunu ar Kristīni Opolais, kas Leipcigā ierakstīta dienu pēc otrās operas izrādes.

Par piedzīvoto festivālā dziedātāja stāsta: "Protams, tie ir lieli svētki, jo diezgan reti sanāk muzicēt kopā ar cilvēkiem, kurus ļoti mīli kā kolēģus. Ar Pāvelu Černohu [Sergeja lomas atveidotājs, čehu tenors] vienmēr priecājos satikties un kopā strādāt. Mēs to neuztveram par darbu - vienkārši baudām laiku kopā. Vissvarīgākais, protams, ir muzikālā paradīze, kurā mēs atrodamies visu šo laiku, muzicējot kopā ar Andri [Nelsonu] un Gewandhaus orķestri.

Andrim piemīt unikāla spēja - viņš uz skatuves mūziķiem dod tādu brīvību, ka sniegums kļūst aizvien labāks un labāks. Es pat nevaru nosaukt viņu par diriģentu - viņš ir mūziķis, kurš palīdz mums sniegt vislabāko un pats ļoti daudz atdod."

Katarīnas lomu gatavoju ar savu pēdējo skolotāju, diemžēl viņa nesen nomira. Viņa man norādīja ļoti svarīgu lietu - šī loma jādzied bel canto. Es uzreiz nevarēju saprast, ko viņa ar to domā - kā šo lomu var dziedāt bel canto - neko taču nevarēs dzirdēt, tik biezs orķestris un tik daudz dramatisma. Viņa teica - tieši tā arī jādzied un dramatiskās daļas jāizmanto kā krāsu. Viņa man palīdzēja saprast, cik jutekliska ir loma. Tur tiešām ir ļoti daudz lirisku, skaistu momentu. Šajā operā varam dzirdēt vairākas jutekliskas tēmas. Tādēļ jāparāda visas krāsas un detaļas šim raksturam.

Tev ir milzīga pieredze šīs lomas dziedāšanā - jau gandrīz 20 gadus kopš Andreja Žagara pirmā iestudējuma Latvijas Nacionālajā operā. Skaidrs, ka šajā laikā esi mainījusies. Kādas ir šī izmaiņas? Vai to jūti?

Protams! Man liekas, ka 2006. gadā es vispār nesapratu, ko dziedu. Man bija ļoti liela emocionāla spriedze pēc divām festivāla izrādēm, kuras Andrejs palūdza nodziedāt. Es vienkārši nevarēju atteikt, bet tas noteikti bija par ātru, man bija 26 gadi. Pusi neatceros no tā, kas notika uz skatuves.

Rīgas iestudējums bija ļoti, ļoti skaists - scenogrāfiski un režisoriski.

Fantastisks! Klasisks, tur nebija nekā lieka. Ļoti spēcīgs iestudējums.

Pēdējais cēliens Andreja iestudējumā bija ļoti spēcīgs, un tas joprojām paliek mans svarīgākais un mīļākais cēliens visā šajā operā.

Tev bija iespēja arī veikt šīs operas ierakstu kopā ar Bostonas simfonisko orķestri un Andri Nelsonu. Tas izdots “Deutsche Grammophon” lielajā ciklā. Tā noteikti ir fantastiska pieredze, jo ieraksts tomēr ļoti atšķiras no tā, ko aktieriski dari uz skatuves.

Jā, protams. Tā man bija ļoti liela laime pēc tik daudziem gadiem atgriezties pie šīs lomas arī ierakstā. Nekā lieka, mēs koncentrējāmies uz mūziku. Uzreiz sapratu, ka viss ir citādi. Neatceros, kā vokāli šo lomu dziedāju 2006. gadā, bet tagad jau dziedu ar prātu. Es ļoti, ļoti baudu šo momentu, ka tik dramatisku lomu varu izbaudīt un kontrolēt vokāli. Kas arī ir svarīgi - es mēģinu Katerīnu parādīt cilvēkiem no citas puses, no tās, kuru cilvēki it kā neredz, jo visi viņu uztver kā agresīvu, bīstamu. Nedod Dievs, iziet cauri kaut kam tādam, kad satiec cilvēku, kurš izceļ tevī visu sliktāko. Mēs nevaram izvēlēties, ko mīlēt. Mēs nevaram aizliegt sev jūtas. Vienkārši ir svarīgi, kādu cilvēku satiekam.

Katerīnai nepaveicās, bet tomēr viņa mīlēja, mīlēja līdz galam un mīlēja stipri. Mīlestība un Sergejs bija absolūti viss viņas dzīvē, nekas nebija svarīgāks.

Nezinu, kāpēc, bet es viņu tik ļoti protu attaisnot (smejas). Man viņas tik ļoti žēl. Man liekas, ka viņa ir forša, viņai patīk pajokoties, viņa ir jutekliska. Protams, tajos laikos dāmas bija ar krampi, citādi nevarēja būt.

1. novembrī, kad svinēsim Latvijas radio simtgadi, Latvijas Nacionālajā operā dziedāsi Čočosanu Pučīni operā “Madama Butterfly”.

Jocīga sajūta, runājot par mājām. Bijuši vairāki koncerti, tomēr šķiet, ka man jāatgriežas uz skatuves arī kādā lomā, lai varu aizkustināt, cerams, līdz asarām klausītājus. Man ir svarīgi, ka cilvēkiem patīk un ka cilvēki izrādes beigās raud. Man liekas, tā ir misija dziedātājiem. Ja skatītāji ir spējīgi izraudāties, viņi attīrās. Mums visiem jāattīrās no mūsu emocijām. Ja mūzika liek mums raudāt, tās ir visbrīnišķīgākās asaras, nevis no tā, ka kāds dara pāri vai kaut kas ir noticis. Kad klausies mūziku un jūti aizkustinājumu, tas ir tik skaisti un tam ir milzīga jēga. Tas arī ir vissvarīgākais. Man liekas, ka klasiskā mūzika attīra. Tāpēc ceru, ka man izdosies atgriezties skaisti.

Vēlos satikties ar skatītājiem, kuri mani mīl un gaidīja visu šo laiku. Pat, ja tie ir tikai pieci cilvēki vai desmit, tie ir mani cilvēki. Man nav svarīgi, kur uzstājos, uz kuras skatuves.

Visiem liekas, ka mājās taču ir vienkāršāk…

Nē, nē, tas ir visgrūtākais.

Tas ir visgrūtākais. Es domāju, ka ne tikai man. Visiem, vai ne? Uztraucos jau tagad. Man nepatīk šīs sajūtas, nevaru teikt, ka esmu priecīga. Bet tas ir jāizdara, un man ir prieks, ka tā būs loma, kura man ir ļoti tuva. Šobrīd no visām Pučīni lomām tā man ir vistuvākā. Kāpēc? Čočosanā es redzu ideālu sievietes un mātes salikumu. Viņā ir viss. Viņa ir nevis ideāla, bet viņa ir pilnībā īsta. Es nezinu, vai ir tādi cilvēki, vai ir tādas sievietes, vai viņas vispār eksistē, bet man liekas, ka tas ir ideāls. Kad atveidoju šo lomu, es attīros. Man ir trīs lomas, ar kurām attīros - tā ir Nāra, tā ir Čočosana un Katerīna Izmailova.