Vidzemes augstskolas vadošā pētniece Ieva Gintere un mākslinieks, LMA lektors Alvis Misjuns jaunā projektā ImGame reflektē par iegremdēšanās sajūtu laikmetīgajā kultūrā un virtuālajā realitātē. Raidījumā - saruna par iegremdēšanās jēdzienu virtuālajā realitātē, mūzikā, laikmetīgajā mākslā un kinematogrāfā, par virtuālās realitātes telpām, pieejamību, ilgstpēju un jauno mediju mākslu.

Informācija par projektu.

Ieva Gintere: Ar kolēģi Alvi Misjunu, kurš ir Mākslas akadēmijas pasniedzējs un arī Vidzemes Augstskolā strādā pētniecībā, esam izveidojuši projektu par iegremdēšanās sajūtu, ko angliski sauc par immersivity. Tā ir pieredze, kad esam tādā kā skaņas baseinā, skaņas mākonī, ja runājam par mūziku. Šī pieredze ļoti plaši tiek izmantota visos mākslas žanros 21. gadsimta mākslā, kaut arī tas nav nekas jauns - šī tendence ir bijusi pazīstama jau no pašiem kultūras pirmsākumiem, jo tā ir saistīta ar rituālkultūru, šamanismu, transcendentālām pieredzēm, mistiku. Mēs vairāk vēlējāmies pastāstīt par to, ko mūsdienās sauc par iegremdēšanos, kas ir ļoti plaši zināms jēdziens virtuālajā realitātē.

Mēs izveidojām virtuālo vidi ar nosaukumu “ImGame” - imerstivitāte un spēle [no angļu val.] - un izmantojām tur mūsdienu mākslas piemērus, latviešu jauno mediju mākslinieku darbus.

Gribējām mazliet vairāk iepazīstināt gan savus studentus, gan plašāku publiku ar šo parādību, ņemot vērā, ka Latvijā ir tendence, ka, ja mēs mācāmies kultūras nozarē, tad mēs zinām, kas notiek mūsdienu kultūrā, bet, ja nemācāmies, tad bieži vien tas iet secen.

Vai visur ar iegremdēšanos, imersivitāti saprot vienu un to pašu? Vai ir sastopamas dažādas definīcijas, iespējami dažādi tulkojumi?

Ieva Gintere: Jā, protams. Ir arī tehnoloģisks tulkojums, bet mēs vairāk koncentrējāmies uz psiholoģisko faktoru. Likās, ka auditorijās, ar kurām mums ir gadījies strādāt augstskolās un arī starptautiskā docēšanā, tieši mūsdienu estētika un kultūras iezīmes ir tās, kas pelnījušas vairāk uzmanības, tajā skaitā iegremdēšanās sajūta, to mēs pazīstam.

Visi mēs, piemēram, esam lasījuši apziņas plūsmas literatūru, kas aicina mūs gremdēties šeit un tagad, nevis stāsta stāstu tālāk un tālāk, bet runā par to, kas notiek šajā brīdī. Laiktelpa ir izpletusies.

Mūzikā, piemēram, Ģerģa Ligeti “Atmosfēras”, Mārtiņa Viļuma “Simurg” piedāvā tādu pieredzi, kurā esam skaņas mākonī un nevis piedalāmies stāstu stāstīšanā, bet piedzīvojam katarsti tajā skaņas baseinā, kas mums tiek piedāvāts.